Mēs bijām pazīstami vien 2 tikšanās reizes. Es nebiju viņu redzējis kailu. Mēs mīlējāmies nākošreiz, kad satikāmies. Un tad izšķīrāmies uz pavisam. Visu šo esmu rakstījis priekš sevis, atmiņām.
Tas patiešām bija creepy, bet es nespēju atraut acis no ekrāna. Kantainajā zemās kvalitātes Skype lodziņā pustumsā, knapi izšķirot starp tumšajām sienām un paklāju, kustējās viņas augums. Un skaņas. Viņa ik pa brīdim dungoja kaut ko pilnīgi nesaprotamā tembrā, ik pa brīdim ieskanējās Skype algoritma apgraizītās YouTube skaņas no viņas datora, it nemaz negaisinot jocīgo sajūtu.
Bija 2 naktī, es biju gulējis 3 stundas iepriekšējā naktī, un 7 man bija jāceļas arī šorīt. Bet es tikai sēdēju un skatījos tumšajā logā uz viņas pasauli, tur, 2000km away. Enchanté! Viņas strāvojums bija sašķēlis kvantus, un katra viņas kustība pārgaismas ātrumā attraucās pie manis un iedarbojās uz visām maņām kā heroīns, nesaprotami noturot mani pastāvīgā uzbudinājumā. Vai tās bija 10 minūtes vai 50, vai stunda, es nezinu, bet pulkstenis tikšķēja, un es sastindzis vēroju meiteni. Garā, gandrīz līdz ceļiem t-kreklā, viņa staigāja pa savu dzīvokli, kārtoja sporta somu, padzērās, salika traukus izlietnē studio tipa virtuvē, pazuda no webkameras nogurušās acs, lai atkal atgrieztos. Viņas slaidās, sportiskās kājas mani paralizēja, kad vien pazibēja ekrānā, es tās glāstīju ar skatienu un likās, iededzinu datora ekrānā ceļu, sekodams viņai. Kājās garas, siltas zeķes, Rīgā bija auksti. Un atkal viņa kā kluss stirnēns pārskrēja pāri istabai. Un beidzot pienāca pie ekrāna. “Tu vēl neguli?” atskanēja zobgalīgs jautājums, šķita, ka tūliņ pat dzirdēšu viņas valšķos smieklus, bet es atkal neuzminēju, viņā apklusa, un ar klusumu viņa izrāva no manis vārdus, ko es pateicu tāpat klusējot, un viņa sadzirdēja mani pat nerunājot. Mēs varējām sazināties ar klusumu, esmu par to pārliecināts, neticiet, ja negribat. 2, 3 minūtes klusuma, tikai viņas seja un izspūrušie mani Skype video konferences logā. Un tumšā istaba un izkliedētā gaisma. Es biju tur, es tikai atrados te, bet es biju tur pie viņas. Kā kaķis, es teicu, saritinājies uz viņas siltā monitora, salicis ķepas zem vēdera, laiski noskatījos meitenes virpuļos pa istabu.
Es biju uzrakstījis vēstuli, ko gribēju, lai viņa izlasa. Vēlāk. Ak, pareizi! Vēstules.
Es jau šodien neatceros, par ko mēs vakar runājām. Jo vārdiem nebija nekādas nozīmes. Visu izteica klusums un viņas smiekli. Un neparedzamā uzvedība, tas tā kairināja! Un vēl tā mūzika, ko es nedzirdēju, bet nojautu, ka skan fonā, un viņas dīvainā balss, kas dungoja līdzi. Viņas divi monitori neļāva saprast, pirms pieradu, kur tad viņa šobrīd skatās, vai internetā, vai uz savām kailfoto. Pareizi! Viņa man parādīja savu kailfoto, otrā ekrānā, uz spilgta izgaismojuma fona viņas sportiskais ķermenis izstiepies stalts, rokas paceltas, ekrāna mala tieši virs dupša nogrieza pašu interesantāko, tikai uz sekundi viņa smiedamās noskrollēja zemāk un atpakaļ, sekundi ļaujot nofotografēt acīm viņas dupsi. Es drusciņ palūdzos, tikai drusciņ, bet es gribēju viņu kailu redzēt sev blakus, nevis fotogrāfijā. Un parasti es tā nedomāju, godīgi!, bet šoreiz domāju, godīgi!
Un viņa vienkārši piecēlās klusumā un aizdevās apkārt pa istabu savās darīšanās. Un es kā maniaks pieplacis ekrānam viņu kāri vēroju. Kāri, pusaizmidzis kā transā, jo visapkārt bija tumšs, gan man, gan viņai, un negulētās naktis un izdzertā vodka mani vienkārši smacēja, bet tie ir tikai fizioloģiskie instinkti, tiem nav varas pār to spēku, kas nāca no viņas. Es tādu nekad neatceros sajutis. Un tas nedaudz biedēja.
Viņa vingroja, atspiedusies pret sienas skapīti ar vienu roku, viņa saņēma savu pēdu otrā un nostiepa kāju augšup, staipoties. Krekls saslīdēja zemāk uz gurniem, atsegdams viņas slaido, satriecoši uzbudinošo kāju saliektu pār viņas augumu. Sasodītā Skype kvalitāte un 150×150 izšķirtspēja, ko sūknēja mans viesnīcas lēnais WiFi. Es sasprindzināju redzi un vēroju viņu darbojamies, it kā es neeksistētu pasaulē, bet nepārprotami likdama man sajust mani pašu viņu vērojam. Jā, tas tiešām bija tik dīvaini. Un viņas melnās apakšbiksītes un mana fantāzija, kā es viņai varētu būt blakus pašlaik, un pavilkt šo melno drēbes gabaliņu sāņus, un ieiet viņā tāpat, nostieptā kā balerīnas statuja, es viņā lēnām iestumtos līdz galam, līdz mans loceklis pilnīgi pazustu viņā, un tik neierastā leņķī, man nebija ne jausmas, kur es turētos un vai vispār turētos. Man vispār nebija jausmas.
Es viņu iekāroju, bet nepazinu. Gribēju iegūt, bet nevarēju būt blakus. Es iedomājos.
Un atkal mūsu saruna, pag, par ko tad mēs runājām? Es ieteicu viņai novilkt krekliņu, un viņa novilka. Un tāpat viņa novilka kameru tā, ka es spēju viņu redzēt vien līdz pleciem. Nopietni, es paslējos pie datora, mēģinādams paskatīties AIZ Skype loga uz leju, lai redzētu to, ko iekāroju. Un es zinu, cik ļoti man patīk viņas krūtis, tādas, kas pilnībā paslēpjas manās plaukstās, tādas kam uzbudinājumā sastingst krūšu galiņi, tādas, kas ir jaunavīgi stingras kā silikona peles paliknis. Esat tādu taustījuši? Eh…
Cik bija pulkstenis tad? Nezinu, nu jau Skype bija pa visu ekrānu, es atmetu visus savus plānus par aizmigšanu 12:00. Skype saruna ilga jau 2:48:45, tagad 2:48:46, un tagad 2:48:47, es pieķēru sevi skaitot.
Atceros 🙂 Viņa apsēdās pie ekrāna un salika rokas ap ceļiem, palikdama ceļus zem sava t-krekla. “Iedomājies, ja man būtu šādas krūtis?” Un es teicu, pavisam godīgi, ka man pilnībā galvu norauj viņas tvirtās krūtiņas, tās nekad nemainītu ne pret ko lielāku. Un es nemeloju ne pats sev, ne viņai.
Klusums, viņas smaids. Un uzvarošie smiekli tāpat vien, bez iemesla, un es iekšēji saraujos, vai tik viņa nepieķēra mani smieklīgā pozā pie Skype. Bet nē, viņa vienkārši tāda ir. Brīžiem Skype kvalitāte pazeminājās tik tālu, ka viņu vairs nepazinu. Un tad atpakaļ pie burvīgā meitēna.
Skatiens viņas acīs. Viņas skatiens manās. Mūsu abu skatiens kameras acī. Tik tikko jaušami nokustās viņas lūpu kaktiņš, bet tomēr nē, kāpēc es to vēroju, kāpēc gaidu? Atkal. Es gaidīju šo mirkli kā makšķernieks gaida noraustāmies pludiņu zem milzu neredzamas zivs. Atkal, vilnīšu ņirboņa, vai tiešām man ir paveicies, vai tiešām viņa… pasmaidīja, spīdīgi balti zobiņi krasi izgaismojas tumšajā Skype realitātes video.
Viņa sēdēja pavisam tuvu ekrānam. Viņas lūpas spīdēja. Viņas mazais pirkstiņš rotaļīgi iedūris nadziņu starp zobiņiem, lūpa nedaudz piespiesta, viņa turēja OK zīmi pilnīgi neapzināti sev pie mutes. Es nesapratu un nelasīju neko, pat ja viņa to izteica atklāti. Un mana kreisā roka saņēma rokās manu locekli, kas piebrieda stingrs un liels, un es sevi glāstīju, skatoties viņas sastingušajā sejā, un uz lūpām, uz roku un pirkstu, kas glāstīja viņas lūpas. Un es iedomājos. Iedomājos savu piebriedušo daiktu ielaužamies viņai starp lūpām, diez, vai viņas zobiņi sāpīgi berzētos gan manu miesu, vai spētu visu, visu paņemt mutē? “Izpildīšu tavu jebkuru vienu vēlēšanos, ja uzminēsi, ko es tagad domāju” es jautāju. Viens mēģinājums, gandrīz. Pirms otrā minējuma viņa nozuda tumsā. 1, 2, 3 minūtes.
Viņa atnāca ar banānu, nomizoja to un lēnām paņēma starp lūpām!
…
…
…
Un ilgi mani tā mocīja, un es ļāvos, aizvēris acis, es saspiedu locekli plaukstā un izbaudīju.
…
…
…
Klusums, tika viņa manā ekrānā. Uzbudinoša, kaislīga, klusējoša, karaliska, salta un kārdinoša.
Viņa uzlika kājas uz galda, turpat kameras priekšā, viņa paplēta kājas. Atkal melnās apakšbiksītes. Kā sakautrējusies viņa pēc brīža kājas sakļāva. Un vēl pēc brīža pazuda. Un vēl pēc brīža atnāca, atkal kailiem pleciem un segā ietinusies. Gaisma katru reizi krita savādāk, katru reizi es viņu redzēju savādāku. Un arī sevi mazajā selfij-video lodziņā. Es turēju locekli plaukstā, noslēptu no viņas. Mēs vairs neko nerunājām. Mūsu ķermeņi bija pilnīgi nekustīgi kameras priekšā, bet bangojoši okeāni dziļi sevī. Es gribēju, lai viņa redz, ka es iedomājos. Viņa redzēja mani lūdz pusei kamerā, pustumsā, kailu baltos spilvenos. Es redzēju viņu līdz pusei, kailu, biezā segā. Un klusums un tikai mēs divi…
Kustība.
Nemanāma kā pirmā dzīvība.
Kustība.
Nepareiza, kā pirmā mīlestība.
Kustība.
Satraucoša.
Es sakustējos atklātāk, redzēju, ka viņa mani vēro tieši tāpat, kā es viņu. Mēs kopējām viens otru neapzināti, nekontrolēti, mērķtiecīgi.
Es redzēju viņas ķermeni sakustamies. Tikai mazdrusciņ, kā mīņājoties viņa iegrima vēl dziļāk krēslā, atstājot sevis vēl mazāk man un kameras acij. Es saspiedu sevi, es izliecos. Viņa klusi ievaidējās…
Zibens miljards volti cauršāva manu saprātu!!! Es atvēru durvis savām sajūtām, es ļāvos baudai, es ļāvos sakrātajam kairinājumam, un apriju skatienā un klusumā katru viņas mazāko kustību un katru skaņu. Viņa nemanāmi ritmiski kustējās, es zināju, ka viņas roka ir viņai starp kājām, es sapratu, ka viņa dara sev baudu, un to pašu daru sev es, un mēs esam viens otra iemesli. Mēs esam degviela, kas šo mehānismu šobrīd kustināja, nemanāmi, nevaldāmi. Kaut kas tik dabisks, tik brīvs bija viņas klusajās, apvaldītajās elsās, tik varens, ka vētra nespētu tos pārkliegt, sieviete manā priekšā atdevās man, un es fiziski jutu viņas ķermeni, viņas lūpas, viņas gurnus, es jutu sevi viņā, es jutu trīsas viņas uzbudinātajā ķermenī. Es ļāvu kamerai ietvert redzamībā savu locekli, bet tikai drusciņ, tikai nemanot, un redzēju viņu uzbudinājumā saraujamies, kad viņa to saskatīja, viņas kustības bija straujas, viņas elsas skaļākas, es nespēju vairs sevi noturēt, bet es cietos, es gaidīju viņu šajā kopējā skrējienā, lai dotos kopā, es centos un tad es vairs nespēju, viņas meitenīgais augums manā priekšā baudas vaidos, klusos kā nakts putni, viņa beidza, un arī mani pārņēma konvulsijas, slapjums manā plaukstā un uz vēdera, un mans saspringušais skatiens, lai tik nepalaistu kaut mirkli garām viņas baudas…………….
To nav iespējams aprakstīt. Un to pat nav iespējams apjaust. Un es noskūpstīju viņu.