Uzvara

Posted: Maijs 7, 2016 in Ilgas
Tags: ,

rock

Kalns noslēptu visu. Tā virsotnes no apakšas šķiet tik tālas, kā glabātu gadu tūkstošiem senus noslēpumus bez mazākās iespējas tos atrisināt. Kā varens sentēvs kalns noraugās niecīgajās būtnēs, kas sauc sevi par Cilvēkiem, ne vaibsts tā sejā nekust.

Viņa mani sasveicināja no balkona augstāk. Viesnīcas vien puse bija vērsta pret kalnu, otra – pret jūru. Mūsu numuri atradās kalna pusē. Es Viņu neredzēju, tikai dzirdēju Viņas balsi, kad mēs apspriedām kādu nesvarīgu dienas jautājumu: Viņa no augšas lejup, es – atpakaļ.

Ko tik es neatdotu, lai būtu Viņai blakus tagad! Bet kāda tam nozīme, tas nekad nenotiks, tādi ir noteikumi. Noteikumi, ko cilvēkam rakstījuši cilvēki, noteikumi, ko mūžīgā klusībā glabātu kalns.

Kaut kādu nesaprotamu drosmi iedvesa šī milža tuvums, kalns, kura pakāje sniedzās teju līdz viesnīcas durvīm, kura kuprainā mugura aizsedza sauli un varenie pleci stiepās gar visu horizontu.

Rīt es kāpšu kalnā ar Viņu. Un es ieelpošu Viņas smaržas, lūkošos Viņas smejošajās acīs, klausīšos Viņas balsī un vienkārši baudīšu Viņas tuvumu. Jo neko vairāk es nevaru atļauties… Ja vien nelūgtu kalnam.

Meitenīgas ir viņas kustības, pavedinošs ir viņas smaids. Viņa to dara neviļus, bet tik ļoti pavelkos es. Jocīgi. Jo es zinu, ka nedrīkst, bet es tik ļoti vēlos, tik ļoti, ka brīžiem vēlos, kaut viņa nebūtu atbraukusi, tik viegli būtu bijis vienam pašam.

Kaijas ķērkdamas met slaidus lokus augstu gaisā ap kalna korēm, atdzīvinot gulošos klints bluķus ar savu putnu dzīvības deju debesīs, bet tā tikai pastiprinot mistisko noslēgtību.

Sportiska, bet ne kalsna, stingrām krūtīm, spēcīgām, slaidām kājām.  Vēderiņš, kas pavīd viņai izstaipoties jogas viļņos. Kā apmāts es domāju.

Visvairāk es gribētu viņu piekļaut sev, atzīstoties savā vājumā, dāvājot savu tuvību, skūpstot viņu. Nē, tā nav iekāre, kas mani pārņēmusi, vismaz ne seksuālā izpratnē. Tā drīzāk ir vēlme dalīties ar daļiņu sevis šeit, pie milzu kalna.

Es zinu, ka viņai tas ļoti patiktu, un viņa atdotos man. Bet es zinu, ka es viņu ļoti sāpinātu izdarot šo soli. Un tā es žonglēju uz šauras drāts bez drošības jostām un kārts, izbaudot katru nejaušo pieskārienu, ko viņa man sniedz, katru smaidu, kas izstaro man, katru mirkli kopā divatā šeit, kalna pakājē.

Rīt mēs kopā dosimies kalnup. Es viņu pasaukšu tagad, ja saņemšos. Tāpat vien, novēlēt arlabunakti. Un saņemt atbildi.

Komentāri
  1. Tava says:

    Kāpēc tu vairs neraksti? Nu lūdzu, lūdzu raksti…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s