Balva

Posted: Septembris 10, 2012 in Erotiski stāsti
Tags: ,

Mani apbūra viņas krūtis. Es nezinu, kāpēc. Maziņas, spicas, formas gandrīz pilnīgi apslēptas saburzītā krekliņā, tur nebija šabloniskās iekāres, ko mūsu zemapziņa iedēstījusi māte, barojot no pilnīgas krūts. Tomēr es nespēju atraut acis no viņas, slepus vēroju viņu. Kad viņa man gāja garām, mulsi nodūru galvu un zaglīgi pēdējā brīdī uzmetu ātru skatienu viņai. Nepieķerts.

Es zināju, ka viņa man nekad nepiederēs. Ka manas fantāzijas paliks tikai ar mani. Tā notika vienmēr.

Pats vasaras karstākais laiks, sutoņa dienā un naktī. Pārkarsētie labības lauki, izkaltušais ceļš, nogurušie krūmi. Nometne tuvojās beigām. Manī iekšā viss sāpēja, un apziņa, ka drīz viņu vairs nesatikšu, dzina mani uz priekšu, bet bailes atturēja, dragādamas un grūstīdamas manu vājo raksturu kā jūra sasķeļ viļņus pret klintīm.

Atkal viņu satiku, vakarā ejot uz ezeru. Mēs nesveicinājāmies, man bija tik ļoti kauns par sevi, savu iekāri, un tā nepārliecība, es viņas priekšā biju tukša vieta, sacietējušie dubļi ceļmalā, nemanāmāks par vēja dvesmu jūlijā. Viņa nāca viena. Es arī vienmēr eju viens. Satikāmies ūdenszāļu ieskautā taciņā, paiet garām nevarēja, nepakāpjoties malā. Zāle līgojās pat virs mūsu galvām.

Manu kurpju purngali. Viņa, kautkur ļoti tuvu man priekšā, bet neredzama. Balss.

Pacēlu acis, viņas smaids, krūtis. Tās cilājās gandrīz nemanāmi, viņas lūpas kustējās, laikam kautko sacīdamas. Es sevi jau sen vairs neizjutu mūsu dimensijās. Kaut ko atbildēju. Pēkšņs zibens izskrēja caur manām mugurkaula smadzenēm, dodot signālu pleca muskuļiem, redzēju paceļam savu roku, un plaukstu uzgulstam uz viņas krūts.

Ko es daru?!

Gaidīju sitienu pa seju, kliedzienu. Man viss jau bija vienalga, es to biju izdarījis!!!

ES!

Ciets krūts galiņš iegūla manā sasvīdušajā plaukstā. Es jutu viņas sirdspukstus. Un raupjo drānu, kas sedza viņas miesu.

Ārprāts, ko es daru!? Dusmas, pļauka?! Nē… klusums, sastindzis un apstājies laiks, no malas es raugos uz mums diviem, garajā zālē, vakara krēslā.

Viņas elpa pavisam tuvu. Es, paralizēts kā zirnekļa sadzelta muša, stīvi raugos viņā. Atkal balss, tāla un nesaprotamā valodā, manas lūpas, kas kustās bez skaņas, un viņas krūtis …

———————————————————————————————————————————————————————————–

Kad pēc tam atcerējāmies šo brīdi, viņa ķiķināja kā negudra, stāstīja, ko es esmu runājis, kā izskatījies, ka viņas dusmas pilnībā izkliedējis mans mulsums, atklātība un neviltotā vēlme pēc viņas. Es, kā cilvēciņu tēlojot, staigāju ar diviem pirkstiem pa viņas tvirto augumu, uzkāpdams uz krūts zirnīša, palecoties un pārlecot uz otru, viņa maigi mani skūpstīja, glāstot manu locekli, kaili mēs zvilnējām pie ezera, bija pagājušas dažas fantastiskas dienas un naktis kopš brīža, kad uzdrīkstējos. Un mana balva bija tepat blakus, atgūlusies uz muguras, viņa iepleta kājas un, aicinot mani sevī, pavilka aiz rokas. Es skūpstīju viņas kailās, mazās krūtis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s