Viņa izvēlējas mani

Posted: Novembris 30, 2011 in Erotiski stāsti
Tags:

Kā īsti ir, vai spēju pats savus sapņus uzrakstīt sev tā, lai vēlāk, laikam ejot un atmiņām zūdot, spētu atsaukt tās īpašās sajūtas? Atkal uzdevu sev šādu jautājumu pirms ķēros pie rakstīšanas.

Es izgāju pa konferences durvīm. Brīvība, apkārt tumsa, neona spilgtās gaismas, urbāna kņada, biju LasVegasā. Nezinu, kā te nokļuvu, un kāpēc, bija tikai sajūta – izrāvies un brīvs! Devos virzienā, kur, manuprāt, dzīvoju.

Atvēru durvis milzīgam dzīvoklim, nē, tas nebija dzīvoklis, mēs abi kopā ar Viņu iegājām viesnīcas istabā, tādas lētās hosteļa viesnīcas, ar ko pilnas Vegasas ielas, bet pat penthauss sakautrējies nodūra acis salīdzinājumā, kur bijām ienākuši mēs, sajutu viņas plaukstas siltumu savā. Mēs bijām sveši cilvēki viens otram.

Galds, bāra lete lielas istabas vidū, tumša koka apdare, naksnīga intimitāte, koka krēsli uz augstām kājām, lieli, piķa melnas debess pielieti logi, kuros kā ar krāsu otām ievilkts reklāmu zibsnījošais gaismu haoss.

Viņa bija tramīga. Pat neadekvāta. Bijām šeit trīs: viņa, viņas domas un es. Es kā trešais. Es – kā kāds, kam paveicies, bet kam nevajadzētu būt šeit. Kāds, kuru viņai vajag, bet tikai tik daudz, cik viņa pati to grib.

Gaišiem matiem, īsiem līdz pleciem, seju, kādu par seksa simbolu uzskatīja 90. gadu Amerika, slaida, gara, viņa nolika divus telefonus uz letes. Es piegāju pavisam tuvu viņai. Viņa runāja krieviski.

Nē, viņa skūpstījās krieviski, eleganti, izsmalcināti, aristokrātiski. Tāpat stāvus atspiedušies pret bāru mēs skūpstījāmies. Viņa ļāva sevi skūpstīt. Sajutu viņas ķermeni savās rokās, kaisli, tik pēkšņu, pat mežonīgu, viņa uz brīdi atvērās, aizmirsa savas raizes, un atdevās man, ar savām lūpām, savu ķermeņa siltumu, smaržu, viņa dāvināja man skūpstu, ko es kāri ņēmu, baudīju, kā bērns, kas ticis pie sen gaidītās dāvanas. Skūpstījāmies tik spēcīgi, ka pilnīgi jutu mūsu zobus saskaramies ar klusu klaudzienu, bet tik dziļi kaisles virpulī, kur tobrīd atvarā tika ierautas visi mana ķermeņa nervu gali. Viņa lūkojās manī, stāstīja, krieviski. Es viņu atkal skūpstīju, uz maigajām lūpām, tik mīkstām, ka brīdis, kad lūpas saskaras, ir nepamanāms…

Viņa no kaut kā slēpās. Norādīja uz diviem telefoniem uz šaurā galda. Viens – jauns, elegants, otrs – pavisam vecs, tāds, kam knapi krāsu ekrāns. Viņa stāstīja plānu. Bet es nesapratu, es biju tik ļoti iemīlējies viņā, viņas balsī, skaistajā augumā, viņas personībā, kuru pazinu varbūt 2 sekundes, kuru bija izdomājis mans aizmigušais prāts.

Gulta, viegls palags, kas noslīdējis līdz kājgalim. Viņa kaila. Acīm laizīju viņas augumu. Tā sajūta, ka katru brīdi viss var beigties. Jutu, cik ļoti piebriedis mans loceklis, vēl tikai uz mirkli, uz vēl sekundi vēlējos, lai viņa pievēršas man, nevis savām netveramajām domām un satraukumam, kas pilnīgi staroja no viņas. Saņēmu viņas roku savā, noslidināju zemāk, līdz savam daiktam, viņas plauksta uzgūla tam, satvēra spēcīgi kā naža spalu, atkal mūsu acis satikās, es izbaudīju šo mirkli, jutos līdzīgi sunim, kuru reizi nedēļā atnācis samīļot saimnieks. Es piederēju viņai, viņa mani nobūra ar visu sevi. Viņa pasmaidīja. Brūns skaistas sievietes ķermenis man blakus baltos palagos, viņa čukstēja par to, kas nav atļauts, klusi iesmējās, man!

Viens pats istabā. Divi telefoni, vienam nosēdās baterija.  Piegāju pie lielā, aukstā loga. Zināju, ka viņa mani atradīs vēlreiz.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s