Sieviete(s) kā narkotika

Posted: Septembris 6, 2011 in Domu graudi

Atklāju sev šo līdzību un vairs netieku no tās vaļā. Sieviete ir kā narkotika. Sāc ar mazumiņu, bet apetīte aug, deva ātri iziet, prasās nākošā, dzīve bez tās ir pelēka un sekla …

Kādu dienu nokāpu no adatas. Pateicu – viss!!! Jo ar narkotikām savādāk nevar: nevar sarunāt, nevar piebremzēt, nevar atlikt … var tikai atteikties.

Jutos tik lepns par sevi, jāsaka, ka dzīvot nemaz nekļuva garlaicīgāk bez Sievietes, ir tik daudz citu izklaidu, arī darbam var pievērsties nopietnāk, iemācīties ko jaunu vai vienkārši apstāties, ieelpot …

Bet trausls, cik trausls, bija mans apņēmības slānis, jau pirmā rasas lāse, krītot no viņas piebriedušā krūts gala, neglābjami sadragāja manu ilgo apņēmību, manu cēlo nostāju un brīvību …

Pieskāriens … skūpsts … ķermeņa izliekums … tvirts vēderiņš … kluss čuksts ausī … mēlīte … Satraukts izbaudīju savu padošanos, kapitulēju un baudā raustījos konvulsijās, ķermenis žēlodamies izliecās, saņēmis narkotikas devu, tevi – SIEVIETE!

Un šodien kā vientuļa sala  jautāju pats sev: „ko tālāk?” Atpakaļ atgriezties tur, kur biju, negribas, bet viņas garša joprojām ir manī. Un vēl tukšums.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s