Sapnis par sievieti no Twitter

Posted: Maijs 23, 2011 in Erotiski stāsti

Tas atkal bija tik reāli! Sapnis, kuru negribās aizmirst, sapnis, kas visu nākošo dienu liek uzvesties jocīgi. Sapnis, ko gribu pierakstīt, mēģināt izteikt visas tās sajūtas, ko jutu, sapņodams. Tas ir tik dīvaini, tik REĀLI, pamodos ar smaidu uz lūpām un netikai😛 Ar katru minūti jūtu, kā sapnis izslīd no manas atmiņas, kā izbālē sajūtu kamols, un kā lenām atgriežos realitātē…
Es sapņoju par viņu, nezinu, kāpēc; nē, tomēr zinu, viņa ir viena no dāmītēm, kam sekoju twiterī, lasu viņas ierakstus ar patiesu interesi, redzējis dzīvē gan viņu neesmu …

Bet kāda gan tam nozīme?

Krēsls, tāds ar mīkstiem polsterētiem roku atveltņiem, ērts, mazliet eksotiski antikvārs, stāveja piespiests pie mājas sienas kādā siltā, rietumnieciskā pilsētā ar dzeltenām mājām, šaurām ielām, klusumu apkārt un tādu intīmu privātumu, kad kaimiņi viens otru pazīst, bet otra dzīvē neiejaucas. Viņa ērti izgāzusies krēslā, liegā slinkumā viņas slaidais, mazais augums vijās starp sarkano audumu, valdīja tāds salds, miegains noskaņojums, kad muskuļi atslābuši un nerātni gurdeni… Esmu viņai svešs, bet viņa mani pazīst, viņas augums nesatrūkstas, kad es, notupies viņas priekšā ceļos, pieskaros viņai. Apspiestas džinsas, t-krekls, tas ir viss, kas viņas augumu tobrīd sargā no manām acīm. Šī sajūta, mirklis, kad es viņai pieskaros, mūsu acis sastopas, mēs nerunājam, pa ielu garām aizbrauc kāda reta mašīna, nezinu, varbūt arī kāds cilvēks, vienalga, man ir tikai viņa uz krēsla man priekšā, ļaudamās …

Uzlieku rokas uz viņas vēdera, tas ir slaids, tvirts un samtaini gluds, viņai ir savs lieliskais vīrietis, man ir mana dzīves sieviete, to mēs apzinamies abi, un tomēr mēs ļaujamies saldajam pieskāriena grēkam, vēl nekas nenotiek, iespējams, nekas nenotiks, bet atļautības sajūta, drīkstēšana, sapratne, ko grib otrs, un mana pārākuma sajūta, esot viņas priekšā ceļos, tas viss aizdedzina gaisu ap mums, gaiss dzirksteļo un izstaro erotikas jonus, atdala elektronus no atomiem, sasķel realitāti, un visa centrā esam mēs, viņa – uz krēsla man priekšā, sajutusi manu silto plaukstu pieskārienu savai ādai, ļauju rokām slīdēt augstāk, līdz viņas krūtīm, viņa ir tik slaida, lokana un maziņa, aizliegta, bet atļāvusies man šobrīd, es nesteidzos, es zinu, ka spīdzināšu viņu saldkaisli tā, kā viņa nekad nav tikusi lutināta, es izstiepšu katru mirkli stundu garumā, viņu tas uzbudina, viņa to izbauda, acis aizvērusi, ļaujas manām rokām, pieskārienam, ķermeņa valoda runā skaidri un atvērti, viņas džinsās iespiestās kajas ir iepletušās, tomēr nevis samaitāti, drīzāk dabiski sievišķīgi. Es jūtos kā uzvarētājs skrējienā pirms finiša, kad lente lēnām skar vēderu, nospriegojas, lai satrūktu, un es tiktu paziņots par maratona labāko skrējēju, tieši šajā mirklī sajūtu pjedestāla augstākā pakāpiena burvību, gribās, lai šī sekunde nekad nebeidzas, jo tas ir kā starts finišā, balvas saņemšanas sākums, kur beigas ir saldkaislsa nebūtība, kaut kas cilveka prātam neaptverams …

Ļāvu slīdēt savām rokām augstāk pa viņas slaido, sprigano augumu, sirreāli piesātinātas ar enerģiju no viņas, manas rokas pieskārās krūtīm, melns krūšturis aizturēja, tomēr ieslidināju plaukstu starp viņas tvirtajām, mazajām krūtīm, un viņas augums atbildēja, gandrīz nemanot, tik klusi, tik dabiski viņa izliecās, vai tās bija lūpas, kas mitras un pavērtas izdvesa kaislīgu elsu, vai viņas acis, puspievērtas tomēr raugāmies manī, vai viņas elpa, kas cilāja jaunavīgo augumu ritmiskos viļņos, es to nezināju, es jutu, kā viņa man padodas, uzticas un atklājas, manas lūpas pieskārās viņas vēderam, nabiņai, ļāvu mēlei izgaršot viņu, rokas satvērušas viņas sānus, viņas kājas apvijās ap maniem pleciem, izliekusies un saspringusi, viņa bija pilnīgi atbrīvota, tomēr ķermenim bija tikai sekundāra nozīme šajā brīdī, tā bija tā aizliegtā augļa sajūta, ilgi gaidīta, slēpta no citiem, slēpta vienam no otra, tomēr ikdienā apliecināta aplinkiem, jokiem un zobgalīgiem aizrādījumiem, tagad sāka pieņemt pareizo veidolu, fizisku kontaktu un tuvību, kad otrs cilvēks ir centimetru no tevis, kad sajūti smaržu, siltumu, un enerģiju strāvojam. Es spēlējos ar viņu. Uzliku plaukstu uz viņas džinsām tur, kur tās visvairāk krokojās, plauksta maigi uzgūla viņas sievišķībai, caur diviem audumiem sajutu viņas centru, slēpts spēks no manas plaukstas iegāja viņā, kairinādams viņu maigi un pārliecinosi, kā ceļa zīme ceļā, norādot, kurp tas ved, es glāstīju viņas kājstarpi tikai pieskaroties, kā sildot, nedaudz uzspiežot, viņa smaidīja, man, man tika šis viņas smaids, nekad iepriekš neredzētais, tik sirsnīgs un personisks, skūpstīju viņu, lēni, dedzinoši, kaislīgi …Viņa ievaidējās gandrīz nedzirdamā uzbudinājumā, es zināju viņas reakciju, es zināju, kas būs tālāk, es valdīšu pār viņu, būdams pie viņas kājām, es izbaudīšu katru mirkli, kad viņa baudīs mani, es zināju, ka tas būs tik stipri, kā nekad. Ka tas nebeigsies. Es neļaušu tam beigties.

Saules stari mani atmodināja, ar smaidu tas notika, un mulsu prieku, un sajūtām, kam līdzīgas nebiju jutis nekad. Viņai patiktu uzzināt, ka sapņoju par viņu. Taču tas palikts nepateikts.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s